There are two sides to living together with so many people in one house. The positive one is that you can make dinner parties, cook together and turn your living room to a dance floor when you feel like it. Have people invite friends over, who bring home made goulash and brew strong honey liquor right in your kitchen; you have always someone to talk to and to do things with. But then there is the other thing....no privacy! Never! I mean - I am used to being alone for a long time and now - it’s just too much for me. All in all I love the house I live in and the people are great, but I would love to enjoy a day of silence (no talking at all), no questions (how are you? why are you sad? are you sad? you need help? do you want to talk? where are you going? where were you?....aaaaaaa nooooooo), no singing and whistling (especially if you’re not good at that)! Or when you wake up later knowing that you go to work by bike and your bike is gone, because somebody else decided to borrow it, or when you bake bread (with the thought that its gonna last you a weak) and somebody comes and says mmmm and then you offer him to try it and then the rest comes and how can you not offer them too (otherwise I would feel bad) and then the bred is gone...nice! Or like just now - everyone was supposed to be working and I have my morning of - but no - people have decided to stay in - so my free day is ruined!!!! I have been angry for some days now - I try to calm myself down and say that these are small things and that they don’t matter but there is a point where I can’t no more and need to relax! I hope to get out of the house for the weekend (planning a hitch-hiking trip with Marta to National Park)!
Also we got these bikes given to us so it’s easier for us to move around and get to work - nice gesture! BUT , BUT, BUT I named my bike Mierdi (short for mierda which means shit) - every screw on that bike was loose - I had to adjust everything, there is no gear change, so going to work (uphill) is a true workout and I’m all wet when I arrive. Well I can live with that - but then yesterday the brakes failed me and I fell and of course when I picked up the bike the wheel was all crooked and it just pissed me of again!
And then I went to the pool to relax - but they are just so into chatting and not actually working out! So there is a bunch of men in the pool - all well build and sporty standing in the pool and talking! So forget about making flips when you need to turn! And then someone decides to swim, he is slower then you - but he won’t let you pass, where is the rush right? And then you try to pass him and at the same moment the other one who has been standing and talking all the time decides to finally swim and bumps into you - and everyone looks at me - wow what are you doing girl, you have to watch it!!! Holly molly - I’m trying to swim a routine what does it look like!
So there have been a lot of things that make me angry - I have to get it together and control my temper (which is very peaceful actually)! Maybe there is a certain age barrier where student living is just not that fun anymore :) Hmm – I hope it’s just a phase of mine and the next blog entry will be about how I’m loving it to share everything with everyone!!!
P.S. Really miss my friends and family this week! Would love to sit on the green Latvian grass and have a good laugh with you guys!
Dzīvošanai barā vienā mājā ir divējāda. Labais šajā pasākumā ir tas, ka var uzrīkot vakariņu ballītes, kopā gatavot un, kad gribas, viesistabu pārvērst deju zālē. Var ieaicināt ciemos draugus un to paziņas, kuri atnes mājās gatavotu gulaša zupu un uzvir vareni stipru medus liķieri tavā virtuvē. Vienmēr ir kāds ar kuru var parunāt un kāds ar kuru var kopā ko padarīt. Bet tad ir tā otra puse...nulle privātā telpa. Nekad nav miera! Biju pieradusi dzīvoties viena kādu laiciņu un tagad man šitā drūzma ir par daudz. Man ļoti patīk māja, kurā dzīvoju un cilvēki ir forši un jauki, bet labprāt izbaudītu dienu pilnīgā klusumā (bez runāšanas), nekādu jautājumu (kā tev iet? Kas tev kaiš? Tev kaut kas kaiš? Tev varu kā palīdzēt? Gribi parunāt? Kur iesi? Kur biji? Aaaaa nēēēēēēēēēēēēē), nekādas dziedāšanas un svilpošanas (it īpaši, ja tas it nemaz nepadodas)! Vai, kad no rīta izlem pasnaust ilgāk, jo zini, ka uz darbu dosies ar savu velosipēdu, bet riteņa nav, jo kāds cits izlēmis to aizņemties. Vai, kad cep maizi (ar domu, ka varēsi ņammāt visu nedēļu) un kāds ienāk virtuvē un tu piedāvā nogaršot, un tad ienāk vēl kāds, arī viņam jāpiedāvā (savādāk justos neērti) un tad šeku reku maizes vairs nav...forši! Vai kā patreiz – visiem bija jābūt darbā un man šis rīts ir brīvs, bet ne – vēl daži izdomājuši neiet uz darbu – un mans klusuma brīdis ir izbojāts! Esmu sabozusies jau pāris dienas – mēģinu sevi nomierināt un iestāstīt, ka tie vien tādi sīkumi ir, bet pienāk brīdis, kad vairs nespēju un vajag atpūsties! Ceru izkļūt no šīs mājas uz kādu brīdi (ar martu plānojam stopējienu uz kādu nacionālo parku)!
Un tad mums iedāvināja riteņus, lai ir vieglāk kustēties pa pilsētu un nokļūt darbā – jauks žests! BET, BET, BET – savu riteni nodēvēju par Merdiju (īsi no mierda – mēsls) – katra skrūvīte bij jāpievelk, salieķis, bez ātrumiem, taka brauciens uz darbu (pret kalnu) ir kārtīgs treniņš un darbā nokļūstu izmirkusi. Nu ar to jau var it kā sadzīvot, bet tad viendien bremzes izrādījās švakākas kā domāju un nojaucos gar zemi –protams kad piecēlos ritenis bija sašķobījies pa divi deviņi! Tagad man ir astoņnieks un nav bremžu! Pa šito atkal sacepos!
Tad nolēmu doties uz baseinu atslābināties! Bet šiem patīk vienkārši stāvēt un pļāpāt nevis peldēt! Tātad baseins pilns ar vīrišķiem – visi labi sportiskā paskatā – kas stāv un triec jaunumus pa deviņi mēmi. Vari aizmirst kūlenīšus apgriežoties! Tad tomēr kāds izdomā nopelst, pielien priekšā, ir lēnāks par tevi, bet garām nelaiž – kur ta jāsteidzas, vai ne? Tad tomēr centies viņu apdzīt, bet te re vel viens izdomā tomēr papeldēt un taisni ietriecas tevī - un visi blenž uz tevi ar domu – nu ko tu skuķi ālējies, skaties tak ko dari! Jēziņ, es tik cenšos nopeldēt savu rutīnu, bez apstājas un apspriedes!
Tātad pēdējā laikā man sanācis pacepties par dažādām lietām! Jāsavācas nedaudz un jāsavalda temperaments (kurš gan pēdējos gados ir pavisam mierīgs)! Varbūt vienkārši ir kāda vecuma robeža, kad studentu dzīves stils vairs nav tīrā izprieca! Hmm – ceru, ka šitā dusmošanās man tik tāds untums tagadējs un nākamais ieraksts būs kā man patīk dalīties visā ar visiem!!!
P.S. Pēdējā laikā dikti pietrūkst draugu un ģimene! Labprāt pagozētos Latvijas zaļajā zālē un patriektu ar Jums:)
P.S.S. No rakstīšanas līdz publicēšanas esmu paspējusi atpūsties, jo puse mājas devās izbraukumā! Jūtos daudz labāk! Izstaigājos, paadīju, sacepu kūkas, kuras visiem dikti iet pie dūšas – rīt ir algas diena un tad jau atkal saule spīdēs:)
No comments:
Post a Comment