living and surviving/dzīvot un izdzīvot

There are two sides to living together with so many people in one house. The positive one is that you can make dinner parties, cook together and turn your living room to a dance floor when you feel like it. Have people invite friends over, who bring home made goulash and brew strong honey liquor right in your kitchen; you have always someone to talk to and to do things with. But then there is the other thing....no privacy! Never! I mean - I am used to being alone for a long time and now - it’s just too much for me. All in all I love the house I live in and the people are great, but I would love to enjoy a day of silence (no talking at all), no questions (how are you? why are you sad? are you sad? you need help? do you want to talk? where are you going? where were you?....aaaaaaa nooooooo), no singing and whistling (especially if you’re not good at that)! Or when you wake up later knowing that you go to work by bike and your bike is gone, because somebody else decided to borrow it, or when you bake bread (with the thought that its gonna last you a weak) and somebody comes and says mmmm and then you offer him to try it and then the rest comes and how can you not offer them too (otherwise I would feel bad) and then the bred is gone...nice! Or like just now - everyone was supposed to be working and I have my morning of - but no - people have decided to stay in - so my free day is ruined!!!! I have been angry for some days now - I try to calm myself down and say that these are small things and that they don’t matter but there is a point where I can’t no more and need to relax! I hope to get out of the house for the weekend (planning a hitch-hiking trip with Marta to National Park)!

Also we got these bikes given to us so it’s easier for us to move around and get to work - nice gesture! BUT , BUT, BUT I named my bike Mierdi (short for mierda which means shit) - every screw on that bike was loose - I had to adjust everything, there is no gear change, so going to work (uphill) is a true workout and I’m all wet when I arrive. Well I can live with that - but then yesterday the brakes failed me and I fell and of course when I picked up the bike the wheel was all crooked and it just pissed me of again!

And then I went to the pool to relax - but they are just so into chatting and not actually working out! So there is a bunch of men in the pool - all well build and sporty standing in the pool and talking! So forget about making flips when you need to turn! And then someone decides to swim, he is slower then you - but he won’t let you pass, where is the rush right? And then you try to pass him and at the same moment the other one who has been standing and talking all the time decides to finally swim and bumps into you - and everyone looks at me - wow what are you doing girl, you have to watch it!!! Holly molly - I’m trying to swim a routine what does it look like!

So there have been a lot of things that make me angry - I have to get it together and control my temper (which is very peaceful actually)! Maybe there is a certain age barrier where student living is just not that fun anymore :) Hmm – I hope it’s just a phase of mine and the next blog entry will be about how I’m loving it to share everything with everyone!!!

P.S. Really miss my friends and family this week! Would love to sit on the green Latvian grass and have a good laugh with you guys!

Dzīvošanai barā vienā mājā ir divējāda. Labais šajā pasākumā ir tas, ka var uzrīkot vakariņu ballītes, kopā gatavot un, kad gribas, viesistabu pārvērst deju zālē. Var ieaicināt ciemos draugus un to paziņas, kuri atnes mājās gatavotu gulaša zupu un uzvir vareni stipru medus liķieri tavā virtuvē. Vienmēr ir kāds ar kuru var parunāt un kāds ar kuru var kopā ko padarīt. Bet tad ir tā otra puse...nulle privātā telpa. Nekad nav miera! Biju pieradusi dzīvoties viena kādu laiciņu un tagad man šitā drūzma ir par daudz. Man ļoti patīk māja, kurā dzīvoju un cilvēki ir forši un jauki, bet labprāt izbaudītu dienu pilnīgā klusumā (bez runāšanas), nekādu jautājumu (kā tev iet? Kas tev kaiš? Tev kaut kas kaiš? Tev varu kā palīdzēt? Gribi parunāt? Kur iesi? Kur biji? Aaaaa nēēēēēēēēēēēēē), nekādas dziedāšanas un svilpošanas (it īpaši, ja tas it nemaz nepadodas)! Vai, kad no rīta izlem pasnaust ilgāk, jo zini, ka uz darbu dosies ar savu velosipēdu, bet riteņa nav, jo kāds cits izlēmis to aizņemties. Vai, kad cep maizi (ar domu, ka varēsi ņammāt visu nedēļu) un kāds ienāk virtuvē un tu piedāvā nogaršot, un tad ienāk vēl kāds, arī viņam jāpiedāvā (savādāk justos neērti) un tad šeku reku maizes vairs nav...forši! Vai kā patreiz – visiem bija jābūt darbā un man šis rīts ir brīvs, bet ne – vēl daži izdomājuši neiet uz darbu – un mans klusuma brīdis ir izbojāts! Esmu sabozusies jau pāris dienas – mēģinu sevi nomierināt un iestāstīt, ka tie vien tādi sīkumi ir, bet pienāk brīdis, kad vairs nespēju un vajag atpūsties! Ceru izkļūt no šīs mājas uz kādu brīdi (ar martu plānojam stopējienu uz kādu nacionālo parku)!

Un tad mums iedāvināja riteņus, lai ir vieglāk kustēties pa pilsētu un nokļūt darbā – jauks žests! BET, BET, BET – savu riteni nodēvēju par Merdiju (īsi no mierda – mēsls) – katra skrūvīte bij jāpievelk, salieķis, bez ātrumiem, taka brauciens uz darbu (pret kalnu) ir kārtīgs treniņš un darbā nokļūstu izmirkusi. Nu ar to jau var it kā sadzīvot, bet tad viendien bremzes izrādījās švakākas kā domāju un nojaucos gar zemi –protams kad piecēlos ritenis bija sašķobījies pa divi deviņi! Tagad man ir astoņnieks un nav bremžu! Pa šito atkal sacepos!

Tad nolēmu doties uz baseinu atslābināties! Bet šiem patīk vienkārši stāvēt un pļāpāt nevis peldēt! Tātad baseins pilns ar vīrišķiem – visi labi sportiskā paskatā – kas stāv un triec jaunumus pa deviņi mēmi. Vari aizmirst kūlenīšus apgriežoties! Tad tomēr kāds izdomā nopelst, pielien priekšā, ir lēnāks par tevi, bet garām nelaiž – kur ta jāsteidzas, vai ne? Tad tomēr centies viņu apdzīt, bet te re vel viens izdomā tomēr papeldēt un taisni ietriecas tevī - un visi blenž uz tevi ar domu – nu ko tu skuķi ālējies, skaties tak ko dari! Jēziņ, es tik cenšos nopeldēt savu rutīnu, bez apstājas un apspriedes!

Tātad pēdējā laikā man sanācis pacepties par dažādām lietām! Jāsavācas nedaudz un jāsavalda temperaments (kurš gan pēdējos gados ir pavisam mierīgs)! Varbūt vienkārši ir kāda vecuma robeža, kad studentu dzīves stils vairs nav tīrā izprieca! Hmm – ceru, ka šitā dusmošanās man tik tāds untums tagadējs un nākamais ieraksts būs kā man patīk dalīties visā ar visiem!!!

P.S. Pēdējā laikā dikti pietrūkst draugu un ģimene! Labprāt pagozētos Latvijas zaļajā zālē un patriektu ar Jums:)

P.S.S. No rakstīšanas līdz publicēšanas esmu paspējusi atpūsties, jo puse mājas devās izbraukumā! Jūtos daudz labāk! Izstaigājos, paadīju, sacepu kūkas, kuras visiem dikti iet pie dūšas – rīt ir algas diena un tad jau atkal saule spīdēs:)

things that make Uruguay/bez tā Urugvajā nekā

Here we go again- stereotyping and generalising! But these are really the first things that pop into my mind when I think of Uruguay! 1. The recycling horse carriages - there are a lot of people who live beneath the minimum living wage but these people don’t beg - they find a way to make some money, they help you to park a car (every street has a parking guy or woman), they sell all things imaginable, they make music in the bus and they collect and separate rubbish. So they ride with a horse trough the city and collect paper and plastic - these are recyclables so they get paid for it - I think it’s amazing! And the sound of a horse galloping trough the neighbourhood just makes an evening more romantic :) 2. Everything happens right on the street - like collecting and burning leaves - so we just had autumn - yes my loved ones - while you are enjoying green grass and flowers blooming I have coloured leaves falling on me and citrus fruit harvest time:) Or now we come to the next point 3. Asado or grilled everything from a cow - piles and piles of meat and sausage on a grill - and it might as well happen on a sidewalk on what so ever street. People claim it tastes really good (I wouldn’t know, haven’t tasted meat in 8 years). But then I made a mistake - I already told you about torta frita - 4. The fried bread what they make when it rains - I had that but then it turned out its made out of cow fat - demit :( You can see that in the pic with the cacao cups and then the round cups and the thermos are for 5. Mate - yep that’s what really makes and Uruguayan - the thermos squeezed in their armpit and of they go - everywhere - on the streets, in class, at work, even driving a car! So you fill the mate cup with the herb tea (really strong and bitter) pour over hot water from the thermos and drink it trough the metal straw that is a filter at the same time! I don’t know if I will ever develop this habit - I’m too lazy to carry all this equipment with me :) Ok, sweets - another typical thing that I can’t leave out - a lot of sweets, most popular things is 6. Dulce de Leche - basically condensed milk cream - you have everything with it, from cakes to cookies. Here we come to nr. 7 Alfajores - biscuits with dulce de leche between them - typical as well for Argentina. And to end the story we need a drink - 8. Grappa Miel - honey liquor. Sweet as hell but tasty!

Nu te nu mēs atkal esam – vispārinām un veidojam stereotipus. Bet šīs tiešām ir lietas, kas nāk prātā pirmās, kad domāju par Urugvaju. 1. Otrreizējās pārstrādes zirgu pajūgi - patiesība ir tāda, ka daudzi šeit dzīvo zem iztikas minimuma, bet reti kurš vienkārši ubago, šeit izgudro visādus veidu kā nopelnīt kādu peso – tev palīdzēs noparkot mašīnu (te katrai ielai ir savs parkošanas vīriņš vai sieva), te pārdod visu ko vien var pārdot, iekāpj uzspēlēt un uzdziedāt iekš autobusa , raujas pa miskastēm un šķiro atkritumus. Tad nu zirga pajūgā laiž caur pilsētu un vāc plastmasu un papīru – tā kā tie ir pārstrādājami materiāli, tos var nodot un dabūt naudiņu – man liekas, ka tā ir vien laba lieta! Un dzirdēt zirgu dipadas vakara stundā man šķiet vareni romantiski. 2. Te viss notiek tieši uz ielas, piemēram, lapu slaucīšana un dedzināšana- man tikko beidzās rudens – jā, jā – kamēr jūs baudāt zaļu zāli un puķes ziedam man uz galvas krīt koku lapas un jāvāc citrusaugļu raža- tātad, kur grābj tur uguņkurs. Un te pārejam pie nākamā punkta 3. Asado jeb pusgovs uz grilla – kaudzēm gaļas un desas, viss ko vien var izcept no viena tāda lopiņa un grillu var tikpat labi arī uzstellēt uz ietves jebkurā ielā vai vārtrūmē – cilvēki saka, ka esot vareni smeķīga tā gaļiņa, nav ne jausmas – nu jau kā 8to gadu nav provēts gaļu ēst – un tad es pieļāvu kļūdu, apēdu jau iepriekš minētās tartas fritas 4. Eļļā ceptās maizītes, kuras izrādās ir gatavotas no lopa taukiem – jopcik! Tās varēt redzēt bildē ar kakao krūzītēm. Un tad redzamie apaļie trauciņi un termos ir domāti 5. mates tējai – nu tas tiešām ir tipiski urugvajietim – iespiež termosu padusē un uz priekšu, uz ielas, skolā, darbā, pat stūrējot autiņu. Tātad – piepilda mates krūzīti līdz ūkai ar mates tēju (šamā ir stipra un rūgta), pārlej ar karstu ūdeni no termosa un sūc caur metāla salmiņu, kas darbojas arī kā filtrs! Diez vai pate sākšu šo rituālu – esmu pārāk slinka, lai šlepētu sev līdzi visu šo aprīkojumu. Tad nonākam līdz saldumiem, kuri man obligāti jāpiemin, te viss ir salds kā jau dienvidos, populārākais ir 6. Dulce de Leche jeb gotiņkonfekšu krēms. Ar to te pilda visu un smērē pāri visam, no kūkām līdz cepumiem, kur nonākam pie nr. 7. Alfajores, jeb cepumi , kuriem pa vidu iesmērēts šis krēms – šie cepumi ir tipiski arī Argentīnai (noēdos līdz nelabumam Buenos Airesā, bet ko lai dara, ka tik ņammīgi).Un lai pieliktu punktu mums vajag padzēriens 8. Grappa Miel jeb medus liķieris – salds pēc vella, bet gards gan!

Buenos Aires

Hello my dear friends :) I know it’s been a while but time is running here and one week disappears after another. Ok, so the last weekend of May we spent in Buenos Aires, Argentina. We came back and realised that we actually forgot to take picture - that’s how good the trip was. We went all 9 but me, Marta and Samuela split from the rest because group travelling it’s just not my thing and I prefer Couch Surfing to hostels. And once again Couch Surfing proved that it is an amazing way to travel. So we stayed with Matias, a local guy, who lives in the centre of Buenos Aires with his mom and dog Aceituna (eng. Olive). Absolutely lovely all 3 of them - felt like home, the connection between all of us was amazing. Matias invited some friend over, we cooked dinner and were joking and being silly all the time - i don’t remember the last time I laughed that much :) Saturday was raining so we wanted to use that for shopping but at the end I didn’t buy anything - it just wasn’t that important - in the evening we went to see a theatre play about a polish writer who lived in Buenos Aires - it was nice hearing Argentineans singing polish:) In the evening we cooked together, had vine and had fun till late at night. Sunday was "explore the famous markets and places" day. Sunny and wonderful, just strolled through the streets, fooled around and enjoyed the city. If you look at the pictures you see one with little gray houses - no it’s not a mini city - it’s a grave yard - very different from our green forest grave yards but somehow very beautiful as well - like a separate city to rest in peace - and the flowers in the picture is Eva’s Peron grave, the woman we all know from Don’t cry for me Argentina:) It was a great weekend; still have the smiles when I think back. Unfortunately there is nothing more I can write about it - you just should have been there :)

Sveiki mani mīļie. Zinu, ka pagājis krietns laiciņš, bet nedēļas te vnk skrien nemanot. Tātad, pēdējo maija nedēļas nogali pavadīju Buenos Airesā, Argentīnā. Kad atgriezāmies, sapratām, ka tā īsti nav bildes no šī brauciena – tik labi mums redz gāja. Izbraukumā devāmies visi 9 , bet es, Marta un Samuēla atdalījāmies, jo man tāda grupu ceļošana īsti nepatīk un labāk izvēlos palikt pie kāda caur Couch Surfing nekā nakšņot hostelī. Un arī šoreiz Cuch Surfing pieradīja, ka tas ir fantastiska veids kā ceļot. Mēs Palikām pie vietējā čaļa vārdā Matias, kurš dzīvo pilsētas centrā ar mammu un sunīti Aceituna ( lat. Olīvīte). Īsti jaukumiņi visi trīs – jutāmies kā mājās jau no pirmā mirkļa, kontakts mūsu visu starpā bija vienreizējs. Matias saaicināja savus draugus uz vakariņām, tad nu kopā gatavojām , jokojām, muļķojāmies uz nebēdu. Neatceros, kad pēdējo reiz tā smējos. Sestdien lija lietus, tad nu domājām izmantot šo dienu iepirkumiem, jo Argentīnā viss ir lētāk, bet tā arī neko nenopirku, vienkārši nebija svarīgi. Vakarā devāmies uz teātri – liga par kādu slavenu poļu rakstnieku , kurš cenzūras laikā devās uz Buenos Airesu – bija interesanti paskatīties kā argentīnieši dzied poliski. Vakarā atkal kopīgi šmorējām vakariņas, dzērām vīnu un izklaidējām viens otru ar muļķībām līdz vēlai naktij. Svētdiena bija “jāizpēta slavenie tirdziņi un vietas” diena. Brīnišķīgi saulaina diena – vazājāmies par ieliņām, muļķojāmies un vienkārši baudījām dienu un pilsētu. Vienā bildē redzat tādu kā mini pilsētiņu – nu lūk tie ir kapi – pavisam savādāki no mūsu mūžzaļajiem mežu dārziem, bet reizē arī skaisti – tāda kā atsevišķa pilsēta , kur atdusēt. Puķes ir Evas Peronas kaps, slavenā argentīniete, kuru zinām vismaz no dziesmas Don’t cry for me Argentina. Forša nedēļas nogale, vēl joprojām uz lūpām uzmetas smīns, kad par to domāju. Diemžēl neko īpaši vairāk nevaru pastāstīt, vienkārši vajadzēja tur būt, lai saprastu:)