Piriapolis

Hitchhiking in Uruguay - hell yea!!! A miracle happened and we had a summer day in the middle of winter exactly that day when Marta and I planned to try out hitchhiking! So we picked a town about 100 km from here, found couch surfers to host us and got on the road. We hit the highway and after 10 min a car stopped and that was it - a ride to a perfect Sunday on the coast:)

We were picked up by Jack Nicholson and Tony Soprano :) Really fun guys who decided to give us the ultimate hitchhiking experience! They took us to the town, took us for lunch, showed around, took us to the near buy lake and helped us find our CS house. Both are rugby veterans, have travelled the world and own their businesses! And their into rock music – we did impress them by knowing who Uriah Heep is, apparently nobody knows about them here! He even had met the whole band in an airport some place in East Europe and has a signed CD! So that’s what we listened to the whole trip and sang along! So I had to make a slide show with Easy Livin’ as the soundtrack!!!

While driving to their lake house we passed an area where the poorer people live! A forest full of little, self build houses (looked like sheds) from whatever materials people had available! They say, they all are illegal constructions, but there are hundreds or even thousands of them. Didn’t take any pictures, seemed kind of rood at that point! The contrast of the housing is amazing once the lake becomes visible! Different world with gardens, summer houses, pools and boats. So we spent nice time chatting and at the end they gave us little presents – I got a nice handmade necklace with a black stone (don’t remember the name) and Marta got an artistic bookmark. Does sound a bit wired for an European or any western culture, but here it was just a nice gesture with no hidden agenda .These guys dropt us of at our CS house (which wasn’t so easy to find in the dark, took us 30 min and some conversations with the neighbours)!

And the day continued to be amazing! We stayed with a young couple from the States, Lindsey and Jonathan who are house-sitting here! Another awesome way to enjoy a country, you live in a house for free in the low season and just make sure you have enough money for food :)! Nice people, had chocolate chip cookies American style (pure butter and delicious)! They had two little kittens whom I instantly made friends with, cute little things!

The next day we took Lindsay to try hitchhiking (it’s not that common in the USA); we went to the nearby hill to climb it! The 2^nd highest point in Uruguay, it’s about 500 m and has the name Pan de Azucar (Sugar Bread)! A guy picked us up and thought we want to go to a town called the same and when we passed the hill, and we wanted to get out and walk back, he just decides to give us a tour through the town and drive us back to the hill (they are super nice when they want to)!

The hill has a huge, ugly concrete cross on the top (well we all know who likes to put crosses all over the place with no need)! The only good thing is, you can take the stairs and go up inside the cross and the “arms” of the cross are a sight platform! The view is realy nice! The hill is surrounded by a little zoo, where the animals sometimes run around free, cute.

So we hiked up and came down, h-hiked back, had delicious, Lindsay- made lunch and hit the road back to Montevideo! On the way back we sow a bunch of bright green birds, tried to make a picture, but we scared them a bit too early! A guy stopped with a pick up and I finally got my open-air lift because it’s allowed here :) We got to the highway and a furniture truck stopped with two guys who drive the same route every day, so they were more than happy to drive us! As they were a head of their schedule, we skipped the highway and drove along the coast, through the little towns! At least now we know where to go when the sun is shining!!! The minute we entered the capital the sky went gray and it was back to reality time!

Stopēt vai nestopēt Urugvajā nav jautājums – STOPĒT! Notika brīnums un diena, kad es un Marta gribējām iemēģināt pirksta cilāšanu izrādījās mazvasariņa (tā te dēvē karstās dienas ziemas vidu)! Izēlējāmies mērķi 100 km austrumu virzienā, tātad pludmales virzienā, pilsētu Piriapolis, atradām dīvāna sērfotājus (Couchs urfers), kur piemesties un uz priekšu! Tad nu nepagāja ne 10 min, kad apstājās divi vīri, kuri bija nolēmuši mums sniegt stopēšanas paraugpieredzi! Šie mūs aizveda ne tikai līdz gala mērķim, bet izrādīja arī vietējo apkārtni, aizveda pusdienās un pacienāja ar pēcpusdienas tēju savā vasarnīcā ezera krastā! Ceļā uz ezeru braucam cauri nabadzīgam rajonam – praktiski mežs pilns ar pašceltām būdiņām, daudziem pat malkas šķūnis ir lepnāks par šiem mājokļiem! Tās visas esot nelegālas būves, bet to tur ir simtiem, ja ne pat vairāk – laikam valdība piemiedz aci, lai nebūtu jākrāmējas ar to visu. Sākoties ezeram kontrasts ir dramatisks! Cita pasaule ar vasarnīcām, dārziem, baseiniem un laivām. Pavadījām jauku pēcpusdienu un dabūjām iedāvinātus nieciņus – es roku darināt kareklīti ar melnu akmeni, kura nosaukumu neatceros un marta māksliniecisku grāmatzīmi! Jebkuram no Eiropas vai Rietumu civilizācijām, tas šķistu nedaudz dīvaini, bet šeit tas bija tikai jauks žests bez slēptiem nodomiem!

Papildus punktus ieguvām, jo zinājām kas ir Uriah Heep, šim bija CD ar autogrāfiem, jo bija saticis šos kādā Austrumeiropas lidostā! Abi vīri ir regbija veterāni un izceļojuši visu pasauli! Tad nu visu dienu klausījāmies Uriah Heep un dziedājām līdz! Tādēļ arī šoreiz mazs video ar Easy Livin’ fonā!

Vakarā šie mums palīdzēja sameklēt mūsu dīvānu (tumsā nemaz nebija tik vienkārši, vajadzēja 30 min un kaimiņu iztaujāšana)! Un jaukā diena turpinājās. Palikām pie jauna pārīša no Štatiem, Lindsijas un Džonatana, kas šeit pieskata māju. Vēl viens jauks veids kā padzīvoties ārzemēs! Dzīvo pa velti kāda īpašumā ne sezonā un jānopelna tik pārtikai! Lindsija bij izcepusi Amerikāņu stila šokolādes gabaliņu cepīšus (tīrs sviest un varen gardi)! Nopļāpājām visu vakaru krustu šķērsu! Šiem ir divi jauki rudi kaķēni, kurus ātri ieguvu par čomiņiem!

Nākamajā dienā ierādījām Lindsijai stopēšanau (ASV nav īsti populārā šitā lieta)! Devāmies uz vietējo Gaiziņu, kas saucas Pan de Azucar (Cukurmaize). Vīrs, kas mūs paņēma, domāja, ka dodamies uz ciemu, kas saucas tā pat, kad pabraucām garām kalnam, teicām, ka kāpsim ārā un iesim atpakaļ, šis izlēma mums izrādīt pilsēteli un tad aizvest atpakaļ-jauki.

2ais augstākais punkts šeit, kādi 500m, tā galotnē uzstellēts milzīgs, neglīts betona krusts ( visi zinām , kam patīk sparsusts krustus visās malās). Vienīgais labums, ka tajā var uzkāpt no iekšpuses un tā spārni ir skatu platforma! Skats ir skaists! Tā pakājē ir parks ar nelielu zooloģisko, kur šad tad dzīvnieki izkļūst no būra un tāpat pastaigājas!

Tad nu tā, augšā lejā, gardas Lindsijas pagatavotas pusdienas un atpakaļ uz ceļa! Redzēju baru koši zaļu putnu, gribēju nobildēt brīnumu, bet izbiedējām tos nedaudz par ātru! Mūs paņēma vīriņš un izveda uz lielceļa ar pick-up un beidzot varēju izbaudīt braucienu vaļējā bagāžniekā, jo šeit tas ir atļauts, mati pa gaisu un vējš sejā!

Tad mūs paņēma mēbeļu smagais un tā kā džeki šo ceļu veic katru dienu, šie bij dikt apmierināti ar pārmaiņām. Darbus bij padarījuši laikā, tad nu izlēma izvadāt mūs pa krasta ciematiņiem un pludmalēm! Tagad vismaz zinām, kur mukt saulainajās dienās:) Mirklī, kad iebraucām Montevideo savilkās debesis un bijām atpakaļ realitātē!

P.S. atradu biezpienu un Nescafe trīs vienā! Mani poļu paziņas dažkārt iedāvina pašceptu ķieģelīti, taka vēl tik jāsagaida griķi no mammas un jāuzraudzē rūgušpiens!!! Kaut kā prasās Latvju labumi!

whats up/kas notiek

I let you enjoy the summer for a while and celebrate Midsummer night-there is no such thing over here! BUT one thing was celebrate big around here - yes football! Never seen anything like that! When there was a Uruguayan game - everything was closed down- shops, even banks, we got off work earlier, kids didn’t come to the day-care - the main street blocked before the game and after the game it was filled up with people in minutes and the party could start! The noise was amazing - i live 3 blocks from the centre and I felt like I’m on the street! I overheard two ladies talking that people haven’t been so happy in 40 years - well I'm glad they did so well in the World Cup! At the last game they rolled out a big cloth (very long) and everyone who passed signed it and wrote words of appreciation to the team, the Uruguayans are really proud of them! I’m glad that madness it’s over though :)
The other thing is that now I have a room on my own - I got lucky, our French student moved out and as I was whining all the time about not having privacy, his room is now mine! It’s a little mansard room with the exit to the roof, if I get to keep it I might spend some nice time up there when the summer comes :) And I must say I feel way better now – I can have my peace whenever I want too! I’m a little happier now and can say that almost I was complaining about has passed and I’m glad I have this opportunity to be here and get to know this wonderful country!

Nu ļāvu jums pabaudīt vasariņu un nolīgot pa smuko – šeit ne smakas no tādiem svētkiem, pilnīgi nekā! BET vienu lieta gan tika svinēta uz nebēdu – jā tas pats futbols!!! Nekad nebiju redzējusi ko tādu. Kad spēlēja Urugvaja viss tika pastādināts, veikali slēgti, pat bankas ciet, mūs palaida no darba agrāk, bērnus neatveda uz dārziņu, galvenā6 joslu iela tika slēgta jau pirms spēles, jo pēc tās tā minūšu laikā bija pilna cilvēku un tad tik sākās ballīte! Skaļums bija nepārspējams – dzīvoju kādus 3 blokus no centra, bet šķita, ka atrodos uz ielas. Dzirdēju divas kundzītes runājam, ka urugvajieši nav bijuši tik laimīgi pēdējos 40 gadus, man tiešām prieks, ka šamējiem tik labi gāja čempī! Pēc pēdējās spēles šie uz ielas izripināja milzīgu auduma blāķi, kur katrs varēja parakstīties un izteikt pateicību un laba vēlējumus komandai, šejienieši tiešām par viņiem lepojas! Bet esmu priecīga, ka šis trakums ir beidzies:)

Otrā štelle ir, ka man tagad ir pašai savs kambarītis, man paveicās, mūsu franču students pārvācās un viņa istabiņa tika man, jo nepārtraukti sūkstījos kā man trūks privātās sfēras! Man ir maza jumta istabiņa ar izeju uz jumt (šeit visiem ir plakani jumti kā terases)un ja man ļaus te palikt, tad vasarai sākoties varēšu pavadīt jaukas stundas zem skaidras debess:) Jāsaka, ka jūtos daudz labāk, varu pabūt mieriņā, kad vien vēlos. Esmu apmierināta un jāsaka, ka lielākā daļa, par ko sūdzējos iepriekšējā ierakstā ir pagātne, esmu laimīga un pateicīga, ka man ir šī iespēja būt šeit un izbaudīt šo brīnišķīgo zemi un tās cilvēkus!!!