Trip to Igauzú, Argentina/ Stopējiens uz Iguazú, Argentīnā

End of August was holiday time and Marta and me went hitchhiking to Iguassu - the waterfalls on Argentinian and Brazilian border. First day we went about 500 km to the town Salto, where Uruguay borders Argentina, stayed in a hostel where we felt like home straight away. The owner suggested to cooked together and so us and the other guests (Uruguayans) went to shop and got busy:) That all included Cuba Libre, jokes and a lot of fun till 5 am - holidays were officially started.

roads, trucks, food and us-a success story/ ceļi, smagās automašīnas, ēdiens un mēs-panākumu stāsts:)

Kayaking in the river Parana/izbrauciens ar kajaku Parana upē

San Ignacio: Jesuit ruins/Jezuītu drupas

Next day headed out early - the plan was to make about 700 km. The hardest part was to cross the bridge and border to Argentina (approx.20 km:)). As it was Sunday, not much traffic there. We did in about an hour with 4 cars. The last one like from a Tarantino movie-and old American sports car, with a big, long haired cowboy looking guy, with perfect English, doing business on the border. Well we got on the highway that connects Brazil with Buenos Aires life looked better, we got a truck that took us to the next town and 5 later another stopped and told us he can take us 3 km further, well we said - its more than nothing. Then we started to talk and it turned out to be joke and this guy was actually going to our destination, city called Posadas, so we where safe and enjoyed a 600 km ride in nice company - a really good looking man, with excellent manners, it was already dark when we arrived, so he took us to a bus stop and made sure we get to our couch surfers safe. And we did. We stayed with a really nice family. The stay was short. Got up the next morning with the plan to reach Igauzu, but...

Bridge between Brazil and Argentina (with us) and a river between Brazil and Paraguay/Tilts starp Brazīliju un Argentīnu (un mēs) un upe starp Brazīliju un Paragvaju

We wanted to take a look at the Jesuit ruins in a town called San Igancio. But then we started to talk with the tourism office guy and he convinced us to stay over night. So we did, went on a trip through a National Reserve, went kayaking in the river Parana, where on the other coast you can see Paraguay, met some Guarani tribe members, played ping-pong and pool at the hostel and spent a wonderfully time altogether:)

So next day we had to make it to Iguazu - only 200 km to go, so we took it easy. We went with one car till Wanda and wanted to see the semi-precious stone mines but changed our minds and got back in the road-good decision. Two guys from Brazil picked us up -boy did we have fun with them. Two grownup men and great sense of humor. We laughed all the time, they took us for lunch and us they were crossing over to Brazil, we decided to go with them. On the other side they helped to find us the hostel and settle in. Still cant believe how they treat hitchhikers here, like guests:)

The animals we met in parks/parkos sastaptie dzīvnieciņi

At this point we needed some rest from all the driving and parting, so we took it easy, enjoyed the hostel as it was also a camping, like a little park and went to bed early.

Next day we crossed over to Paraguay, because we were told its really cheap to shop there. But it was a madness, a huge marked and shopping centers, crowded with people. We bought a volleyball and basketball for the summertime and went back. It was time to see the falls. 

The Brazilian side of the Falls is smaller, but definitely you get a nice view. The park is so neat and tidy and perfectly organized that i wanted to put on dress and high heels. And also as a foreigners we payed everything double:) But they are so beautifully!!!!

The next they we crossed the border to Argentina again, this time walking, checked in to a hostel and went straight to the Falls from this side. In Argentina the park is bigger and you can spend all day there, even more. We walked around, enjoyed the views, had lunch and tried to avoid all the other tourists, witch is impossible, its crowded with people, that kinda ruined a bit the whole thing, but...we all want to see the beautiful things of the world!!!

At night we bought a buffet dinner and had to cross the street to another hostel to have it. There we met some french guys who are maths teachers in French Guiana. We played ping pong and shoe pong - its when you use your shoes instead of your rackets - it actually works:), had dinner, some drinks. When the rest had went to bad, we started to chat with the employees and when their shift was over, we all went out dancing!!! OMG-reggeton just kills me-so much ass action I haven't experienced in all my life. That music is not really enjoyable but all the things you endure for good company:)

The morning came with a hangover but really great breakfast. I must say the hostels in this part of the world serve nice breakfasts included in the price!

It was time to move, because we had to head back. We needed to get to a town called Alem, again around 200 km. The traffic was not that good, but we got there at daylight, found our couch surfing home...only that there was nobody home, so we camped outside the door for about 3 hours, had dinner (bred, sardines from a can and wine - delicious:)). Then they arrived, a really nice family, who allowed us to stay in an apartment on our own, so we cooked, showered and went to bad happy:)

The next day was supposed to be the last day in Argentina and we needed to cross the border to Uruguay, because we were staying with our friend's aunt in Paysandu! It was about 800km away. And we made it. Thanks to the Got of Highway 14, Santin! A Brazilian truck driver. Craziest guy ever. He can drive, sing, imitate accordion and drums at the same time. We had a blast. They were 3 colleagues driving together to Buenos Aires, they made lunch and as they were carrying watermelons, we had the juiciest dessert ever, boy was that delicious!!! It was already 11 pm when we got to the border, as you cant cross the bridge walking at night time, Santin called us a taxi, fed us a quick dinner, payed the taxi to make sure we get home safe. And we did. 

Spent the night at our lovely guest family, had breakfast and we felt that we are home, back to Uruguay! We had only 400 km to manage to Montevideo. We got lucky, because our godfathers from our first hitchhiking trip came to see a rugby game to Paysandu! So they took us to lunch, than to see the game - had never seen one before, uuuu really hot I must say:) And then we drove back with them. Till our doorsteps. Amazing. This trip was amazing, this country is amazing, this continent is amazing and the people here are really amazing!!!

Augusta beigās tikām pir brīvdienām, tad nu Marta un es devāmies stopējienā uz Iguazu – milzu ūdenskritumu upē, kas šķir Argentīnu no Brazīlijas. Pirmajā dienā pieveicam apmēram 500 km līdz Salto, Urugvajas pierobežas pilsētu. Palikām hostelī, kurā uzreiz jutāmies kās savējās. Saimnieks piedāvāja kopā pagatavot vakariņas, tad nu mēs ar pārējiem viesiem (urugvajiešiem) ķērāmies pie darba – iepirkties, mīcīt mīklu un gatavot mērcīti – cepām picu. Pie tā piederējās arī kokčinas Cuba Libre, joki un jautrība līdz rītausmai – brīvdienas bija oficiāli sākušās!

Nākamajā dienā agri devāmies ceļā, plāns bija nostopēt apm. 700km, Grūtākais bij tik pāri robežai uz Argentīnu (apm. 20 km-smieklīgi, bet patiesi), to šķir upe un bija svētdiena. Mēs to paveicam stundas laikā ar 4 mašīnām. Pēdējais kadrs bija kā no Tarantino filmām, liels kovbojtips, pusgariem matiem, zemu balsi, lielā vecā amerikāņu sporta vāģī, veic pārdošanas darbības pierobežā, ar labu angļu valodu, jo 7 gadus ar bračkām strādājis Īrijā, tad nu zināja Latviju kartē mālēt:) Kad nokļuvām uz lielceļa, kas savieno Brazīliju ar Buenos Airesu dzīve rādījās gaišāka. Nostopējām smago, kas mūs aizveda līdz nākamajai pilsētai un 5min vēlāk jau bijām cita mašīnā, kas teicās, ka var mūs aizvest kādus 3 km. Tajā mirklī jebkurš km bija tuvāk mērķim. Kad sākām runāt, izrādījās, ka tas bija joks un īstenībā šis brauc tiešu uz to pilsētu vārdā Posadas, kur mums vajag. Tad nu atslābinājāmies, jo veicamie 600 km nu bija drošas šoferīša rokās – un tik izskatīgs, pieklājīgs un feins šoferītis. Kad nokļuvām galā jau bija tumšs, bet mūs nogādāja līdz autobusa pieturai un ieradīja ceļu, lai tik mēs droši nokļūtu līdz naktsmājām. Un nokļuvām, palikām pie jaukas couch surfers ģimenītes. Gan tikai vienu nakti un no rīta cēlāmies agri, jo plānā bija sasniegt Iguazū…

Devāmies paskatīt Jezuītu drupas pilsētele San Ignacio. Bet tad iegriezāmies tūristu birojā un jaunscilvēks mūs pierunāja palikt turpat uz nakti. Tā nu mēs palikām, devāmies braucienā pa rezervātu, izlaidām ar kajakiem Paranā upē, kuras otrā krastā ir Paragvaja, satikāmies ar dažiem Guaranī cilts pārstāvjiem, spēlējām ping pongu un biljardu hostelī un pavadījām vnk brīnišķīgu laiku. °

Tad nu nākamajā dienā bija beidzot jātiek uz Iguazū, tikai 200 km, bez stresa. Ar vienu auto tikām līdz ciemam Wanda, kur atrodas pusdārgakmeņu raktuves, bet tad pārdomājām un nolēmām turpināt ceļu- labi vien ka tā. Apstājās divi brazīļu vīri –tādi jautrīši. Pieauguši vīrieši, bet nu humors fantastika. Bijām pārsmējušās. Šie mūs aizveda pusdienās uz jauku tirdziņu un tā kā viņi devās uz Brazīliju, tad nolēmām vispirms apskatīt ūdenskritumu no tās puses. Jau esot Brazīlijā (starp citu dabūju vīzu dienas laikā un pa 20 EURJ) šie mums palīdzēja atrast hosteli, aizveda līdz tam, kas atrodas 6km ārpus pilsētas un palīdzēja arī vēl iečekoties. Vēl nespēju aptvert, kā šeit attiecas pret stopētājiem, kā pret viesiem!

Iguazu park and waterfalss/Iguazu parks un ūdenskritums

Bijām nonākušas līdz pirmajam pagurumam, tad nu mierīgi izbaudījām hosteli, kas reizē bija arī kempings, kā neliels parks. Devāmies pie miera agri, lai celtos agri un būtu gatavas garai dienai.

No rīta devāmies uz Paragvaju, no kuras mūs šķira tikai tilts pilsētas vidū. Tur viss ir lētāks, jo nav jāmaksā importa nodoklis, taču tās ir trakums. Viens liels tirgus, iepirkšanās centri, cilvēku pūļi un briesmīga andelēšanās. Nopirkām volejbola un basketbola bumbas vasarai un devāmies prom. Bija laiks ūdenskritumam.

Parks ar ūdenskritumi Brazīlijas pusē ir mazāks, bet katrā ziņā piedāvā fantastisku skatu. Parks ir tik sakārtots, tīrs un kārtīgs, ka gribējās sapucēties un iet pastaigā papēžu kurpēs. Un, kā ārzemniekam, visas ieejas biļetes šeit maksā dubulti. Ko darīt, ūdenskritumi ir tik skaisti!

Nākamajā dienā šķērsojām robežu atpakaļ uz Argentīnu, šoreiz ar kājām, atradām hosteli, nometām mantas un devāmies uz ūdenskritumu parku no šīs puses. Šeit parks ir lielāks un vari pavadīt visu dienu. Izstaigājām visu kājām staigājamo, papusdienojām un mēģinājām izvairīties no tūristu bariem, kas ir neiespējami. Tas nedaudz pabojāja visu pasākumu…bet visiem taču gribas redzēt pasaules skaistumus!!

Vakaram bijām iegādājušās zviedru galda kuponus un devāmies uz hosteli pāri ielai baudīt vakariņas. Tur satikām divus francūžus, matemātikas skolotājus, kuri no Eiropas aizbēguši un Francijas Gviānu strādāt. Uzspēlējām ar šiem ping pongu un kurpju pongu (ja nav vairs rakešu, spēlē ar kurpi – darbojas  ļoti labi), paēdām, iedzērām. Kad pārējie bija devušies pie miera sākām amzierēties ar darbiniekiem un, kad šiem darbalaiks bij beidzies devāmies dancāt uz vietējo klubu. Ārprāc tas regetons, tik aktīvu dupšu darbību man nebija nācies pieredzēt. Nu nav jau īsti baudāms tas reggetons, bet lietas ko nepieciešam labas kompānijas dēļ.

Rīts bija grūts, bet brokastis varen labas. Jāsaka, ka hosteļi šeit ir ļoti labi aprīkoti un pasniedz ļoti labas, cenā iekļautas brokastis!

Bija laiks doties atpakaļ ceļā. Bija jātiek līdz pilsētai Alem, kādus 300 km. Satiksme nebija īsti laba, bet sasniedzām to dienas gaismā un atradām savu couch surfers māju…tikai neviens nebija mājās, tad nu mēs iekārtojāmies durvju priekšā un kurnējām kādas 3 h, bet bija jautri, maize, sardīnes tomātu mērcē un vīns – gardi! Un tad ieradās ģimenīte – īsti jaukumiņi, iedeva mums atslēgas un aizveda līdz māsas dzīvoklim, kur šeptējām divatā, sašmorējām paiku nākamajai dienai, dušiņa un gultiņa, laimīgas:)

San Ignacio: River Parana and reserve/Parana upe un rezervāts

Bija pienākusi mūsu pēdējā diena Argentīnā un bija jātiek pāri robežai uz Urugvaju, jo palikām atkal pie drauga tantes Paysandu! Kādi 800 km veicami. Un mēs tos pieveicām. Pateicoties 14. lielceļa Dievam, Santinam! Santins ir brazīļu tālbraucējs. Dullākais vīrišķis kādu pazīstu. Viņš vienlaicīgi var vadīt smago, dziedāt, imitēt akordeonu uz savām ribām un bungas uz stūres ar smēķi zobos! Izklaidējāmies pēc velna. Viņi kopa brauca 3 mašīnas uz Buenos Airesu, lai nav garlaicīgi, dabūju izpļāpāties arī pa rāciju. Šie gatavoja pusdienas un piedāvāja arī mums. Viens smagais veda arbūzus un tas nu bija mums saldajā. Tik sulīgu, saldu arbūzu nebiju ēdusi!!! Kad tikām līdz robežai bija jau kādi 11 vakarā un tiltu pāri upei tumsā nevar šķērsot ar kājām. Santins mums izsauca taksi, ātri pabaroja ar siermaizēm, samaksāja taksistam un piekodināja mūs droši nogādat līdz namdurvīm. Tad nu laimīgas tikām galā un gulējām saldāko miegu pasaulē!

Pabrokastojām ar mūsu jauko omi un tanti un jutāmies kā mājās, atpakaļ Urugvajā! Nu līdz Montevideo palikuši vien 400 km un mums atkal paveicās! Mūsu krustēvi no pirmā stopēšanas brauciena atradās Paysandu, lai noskatītos regbija spēli. Šie mūs aizveda pusdienās un paņēma līdz uz spēli. Nekad nebiju redzējusi regbiju dzīvajā, jāsaka, ka ļoti seksīgiJ Un tad kopā devāmies mājās. Aizveda līdz namdurvīm. Fantastika, šī valsts ir fantastika, šis kontinents ir fantastika un cilvēki šeit ir vienkārši brīnišķīgi!!!

Iguazu waterfalls/Iguazu ūdenskritums